Li Kuanju bija viens no dižākajiem valsts vīriem pēckara periodā. Viņš padarīja Singapūru par ekonomisko lielvaru, parādot, ka pārticība ne vienmēr ir atkarīga no tā sauktajiem dabas resursiem. Galvenais ir radīt vidi, kur plaukt cilvēku izdomai un radošumam. Viņš ne acu galā necieta korupciju. Lai izskaustu šo sērgu un piesaistītu spējīgus cilvēkus, Li valdības ierēdņiem maksāja lielas algas. Viņš stingri uzraudzīja tēriņus un samazināja nodokļus. Augstākā nodokļu likme iedzīvotāju ienākumiem bija 20 procentu…
Viņš apzinājās valūtas svārstību bīstamību – salīdzinājumā ar lielāko daļu valūtu, tostarp ASV dolāru, Singapūras dolārs līdzinās Gibraltāra klintij. Vienlaikus Li pierādīja, ka veselīga finanšu situācija un atbilstošas sociālās programmas ir jēdzieni, kas spēj pastāvēt līdzās. Viņš enerģiski ieviesa mājokļu programmu, kas cilvēkiem ar ne īpaši augstiem ienākumiem sniedza iespēju iegādāties mājokli. Šis modelis pierādīja, ka subsidēšana ne vienmēr noved pie tādām ar mājokļiem saistītām problēmām, kādas nomocīja ASV. Singapūras veselības aprūpes sistēma nodrošina visaptverošu palīdzību visiem cilvēkiem bez izņēmuma.
Šeit nav augstu līdzmaksājumu vai nedrošības, kas raksturo tik daudzas sistēmas. Singapūras pensiju sistēmai izdevies izvairīties no slazda, kas nosaka pensijas apmēru atbilstoši samaksātajiem nodokļiem un daudzas valstis ved pretī maksātnespējai. Li vadībā Singapūra demonstrēja reālu stāstu, kā spēj uzplaukt kādreiz nabadzības pārņemta valsts. Kad 1959. gadā Li kļuva par premjerministru, Singapūras iedzīvotāju vidējie ienākumi nedaudz pārsniedza 400 dolāru. Tagad tie ir vairāk nekā 56 000 dolāru – vairāk nekā daudzās citās valstīs. Kritiķi teiktu, ka Li nebija nekāds Džefersonam līdzīgs demokrāts, un viņiem būtu taisnība.
Tomēr viņš pieļāva vēlēšanas, kaut arī opozīcijai daudz brīvas telpas neatvēlēja (lai gan, ja arī būtu tā darījis, viņš vienalga uzvarētu ar pamatīgu pārsvaru). Vēl svarīgāk – viņa vadībā Singapūrā izveidojās plaukstoša vidusšķira, kā arī pilsoniskās institūcijas un ieradumi, kas ir ļoti nozīmīgi ilgtspējīgai demokrātijai. Pārāk bieži esam piedzīvojuši, ka vienkārša vēlēšanu sarīkošana negarantē paliekošu demokrātiju. Singapūras politiskā sistēma attīstās tādā veidā, kas liecina par stabilitāti ilgtermiņā. Savas politiskās karjeras pirmsākumos Li pārstāja simpatizēt sociālistiem un kļuva par pārliecinātu pragmatiķi.
Viņš nežēlīgi apkaroja komunistu centienus pārņemt viņa politisko partiju, lai gan sākotnēji – laikā, kad Singapūra bija britu kolonija, – viņus vienoja kopīgs mērķis cīņā par valsts neatkarību. Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Li demonstrēja izcilas politiskās prasmes, saglabājot Singapūras neatkarību laikā, kad reālus draudus radīja divas daudz lielākas kaimiņvalstis – Indonēzija un Malaizija. Bet Li ietekme plešas tālāk par viņa mazo valsti. Daudzi vēlētos, lai viņš būtu tādu valstu kā Indonēzijas vai Ķīnas līderis. (Viņa vadībā ASV ārpolitikai noteikti klātos daudz labāk nekā gandrīz visu mūsu Valsts sekretāru uzraudzībā.)
Viņš atbalstīja ASV centienus glābt Dienvidvjetnamu no komunistiskajiem ziemeļiem. Lai gan ASV šajā karā zaudēja, Li apgalvoja, ka ilgstošā pretošanās pārējai Āzijai deva nepieciešamo laiku, lai apkopotu spēkus un stātos pretī komunistu centieniem. Viņš stingri atbalstīja ASV spēcīgo lomu reģionā kā pretspēku bijušajai Padomju Savienībai un Ķīnai. Pateicoties mūsu valdes priekšsēdētājam Keipam Veinbergeram, man bija iespēja satikt Li. Kad Keips bija aizsardzības sekretārs, viņš cieši sadarbojās ar Li un uzskatīja viņu par uzticamu sabiedroto, kura uzskati un ieteikumi bija ārkārtīgi vērtīgi un kurš nodrošināja milzīgu praktisko palīdzību aukstā kara laikā. Klausīties, kā Li stāsta par situāciju pasaulē, bija iedvesmojošs un izglītojošs baudījums. Mūsu tikšanās bija neaizmirstamas.
Vienā no tām viņš pastāstīja par savu tikšanos ar Denu Sjaopinu drīz pēc tam, kad Dens bija nācis pie varas un apsvēra iespēju atjaunot Ķīnu pēc šaušalīgās Kultūras revolūcijas. Dena vizīte Singapūrā 1978. gadā bija viņa pirmais un vienīgais brauciens uz šo valsti, un Singapūrā redzētais viņu satrieca – ķīniešu apdzīvota plaukstoša teritorija, kas bija neatkarīga un politiski stabila. «Kā tev tas izdevās?» Dens jautāja Li. Dens atteicās no paredzētās darba kārtības un pavadīja garas stundas dedzīgās sarunās ar Li. Atgriezies Ķīnā, Dens Sjaopins sāka Li ieteikumus īstenot dzīvē, izveidojot īpašas Singapūrai līdzīgas ekonomiskās attīstības zonas gar Ķīnas piekrasti. Tādējādi Ķīnas vēsturiskā un straujā modernizācija tika paātrināta vēl vairāk. Ļoti skumji, ka šajos nemierīgajos laikos civilizētā pasaule ir zaudējusi tik gudru prātu.
