Kad Bagātais sāk karu, nabagais mirst

Kad Bagātais sāk karu, nabagais mirst

Vēl augusta sākumā Latvijas Finanšu ministrija, lai raksturotu Krievijas embargo ietekmi uz valsts ekonomiku, izvēlējās vārdu mērena, visai pozitīvā noskaņā turpinot, ka no kopējā eksporta uz Krieviju embar­go preces veido vien 4,6% un gada zaudējumi – ne vairāk kā 50 miljonus eiro. Vai jums nešķiet, ka tik liels sa­traukums 50 miljonu dēļ ir nepama­tots? Tomēr patiesība ir pilnīgi cita.

Sāksim ar to, ka Krievijas embargo ir tās atbilde sankcijām, kuras izvirzī­ja NATO sabiedrotās valstis, ne tikai Eiropas Savienība. Franču filozofs Sartrs teicis: «Kad bagātais sāk karu, nabagais ir tas, kurš mirst.» Arī šajā gadījumā NATO, protams, rūpējas par dalībvalstu militāro drošību, bet šis ir arī ekonomiskais karš un tajā jau ir ievainotie, tādēļ NATO vajadzē­tu uzņemties rūpes arī par dalībvalstu ekonomisko drošību. Pirmām kārtām atbalsts būtu jāsniedz Krievijas piero­bežas valstīm.

Pārliecinieties paši! Baltijas val­stis un Somija ir TOP 4, kas visvai­rāk cieš no Krievijas embargo. Pārtikas eksports uz Krieviju šajās valstīs ir aptuveni 26 procenti. Salīdzināša­nai – ASV tie ir tikai 0,9%, Lielbritā­nijā 0,72%, Francijā 1,25 procenti. Ja mēs sadarbojamies militārajā ziņā, tad NATO dalībvalstīm obligāti vaja­dzētu atvērt savus tirgus Baltijas val­stu un Somijas produktiem, ko skar Krievijas embargo.

Bet arī aprēķinos, ko prezentē mūsu ekonomikas valstsvīri, ir dažas neprecizitātes. Piemēram, uz papīra Latvijas otrs lielākais pārtikas eks­porta partneris ir Lietuva, bet reali­tātē tas ir tikai uz Krieviju vedamo produktu pārkraušanas punkts. Salie­kot kopā piena un zivju produkcijas apjomus, kas patiesībā adresēti Krie­vijai, kopējais trieciens Latvijas pār­tikas nozarei jau ir trīs reizes lielāks nekā deklarēts. Vēl jāņem vērā, ka pārtikas ražotāji nav nekāds ar pārējo pasauli nesaistīts NLO. Jebkura krava uz Krieviju ir arī jānogādā, un līdz ar embargo transporta nozare cieš aptu­veni 70 miljonu eiro zaudējumus. Ne­aizmirsīsim, ka prece vēl ir jāiepako un jāuzglabā, ko lielākoties nodrošina saistītie uzņēmumi.

Nebūsim naivi – neviens lielais pārtikas ražotājs nav labdarības iestā­de un, sarūkot ražošanas apjomiem, lieki neturēs darbiniekus. To pierāda Somija – šīs valsts lielākais piena pār­strādes uzņēmums Valio jau paziņo­jis, ka bezalgas atvaļinājumā būs jā­dodas 800 darbinieku. Tikpat daudz darbinieku kopā ir Latvijas lielākajam piena pārstrādes uzņēmumam Food Union. Ja normālā situācijā tas pusi produkcijas eksportētu uz Krievi­ju, tad tagad, lai produkciju realizētu, nākas to pārdot vietējā tirgū par 30% zemākām cenām. Lai arī darbiniekus uzņēmums vēl neatlaiž, ja nekas ne­mainīsies, jābūt gataviem, ka tas no­tiks. Tas skar ne tikai piena nozari, bet arī gaļas un zivju pārstrādātājus, kur kopējais darbinieku skaits Lat­vijā ir 14 tūkstoši, bet Igaunijā šajās nozarēs nodarbināti septiņi tūkstoši cilvēku. Un tie jau nav tikai paši dar­binieki – tie ir vairāk nekā divdesmit tūkstoši ģimeņu Latvijā un Igaunijā, kas var palikt bez pelnītāja.

Pagaidām koda 1604 produkti (sa­gatavotas un konservētas zivis) nav iekļauti embargo sarakstā. Tomēr zivju pārstrādes uzņēmumi pama­toti satraucas, jo Latvijā vairāk nekā divas trešdaļas no visiem zivju pro­duktiem veido tieši konservi, turklāt visi uzņēmumi ir teju 100% eksportē­joši. Ja embargo tiks ieviests arī pret šiem produktiem (augusta vidū Krie­vijas Federālā zvejniecības aģentūra jau ieteikusi Lauksaimniecības minis­trijai preču embargo ietvert arī zivju konservus), zaudējumos automātis­ki varēs norakstīt vēl vismaz 50 mil­jonus eiro.

Zivju pārstrādes nozare nodroši­na vairāk nekā piecus tūkstošus ģi­meņu un atsevišķās Latvijas vie­tās, piemēram, Salacgrīvā, ir lielākais darba devējs pilsētā. Lai Latvijā, atlai­žot tūkstošiem darbinieku, nesāktos nākamais emigrācijas vilnis, lai neiz­mirtu nozares un pat veselas pilsētas, ir jāveic uzlabojumi, turklāt strauji.

Īpaši šādos krīzes apstākļos va­jadzētu iesaistīties Eiropas Savienī­bai un ārkārtas gadījumā atļaut em­bargo skartajām valstīm uz noteiktu laiku nodrošināt vietējā tirgus pro­tekcionismu, konkrētiem produktiem nosakot obligāto īpatsvaru lielveikalu plauktos. Ja valsts noteiktu, ka veikalā vismaz 50% no visiem piena, gaļas un zivju produktiem jābūt ra­žotiem vietējā tirgū, Baltijas valstu uzņēmumiem vairs nevajadzētu ne­realizēto pienu izliet uz ielas vai cen­sties pārdot to vietējā tirgū teju par pašizmaksu.

Taču bizness ne tikai prasa, bet rī­kojas arī pats, apvienojot intereses. Piemēram, Latvijā piena pārstrādes, gaļas un zivju produktu ražotāju aso­ciācijas apvienojušās vienā – Food Exporters Union. Jauno asociāciju vadīs Didzis Smits – cilvēks, kurš izdarī­ja gandrīz neiespējamo: viņš Brise­lē nolobēja Latvijas šprotu ražošanas tehnoloģiju. Arī jaunās asociācijas mērķis ir aizstāvēt pārtikas ražotā­ju intereses un veidot daudz vieglāku dialogu ar valdību.

Tas palīdzēs apgūt arī jaunus tir­gus, piemēram, Āziju, kas vienam uz­ņēmumam būtu dārgs un ilgs process. Patlaban kopā ar igauņiem eksportē­jam pārtiku uz Ķīnu par nieka 19 mil­joniem eiro, bet esmu pārliecināts, ka, apvienojot spēkus un politisko lobi­ju, varam sasniegt pilnīgi citus rādītā­jus. Pirmie soļi jau ir sperti – Latvijas zemkopības ministrs Dūklavs un viņa igauņu kolēģis Padars aktīvi iesaistī­jušies sarunās ar ķīniešiem.

Ar Āzijas tirgu mēs neplānojam ap­stāties. Šādā krīzes situācijā varam mā­cīties no Somijas pieredzes. Lai pēc iespējas ātrāk pārorientētu vietējos eksporta uzņēmumus uz jauniem tir­giem, Somijai ir savs ierocis – ekspor­ta un ES lietu ministrs. Kārtējo reizi Igaunija mums ir priekšā un jau ņēmu­si paraugu no Somijas, šogad pavasa­rī izveidojot tādu ministra posteni. Tas tikai pierāda, ka arī Latvijā uzreiz pēc rudenī gaidāmajām vēlēšanām ir ne­pieciešams savs eksporta lietu ministrs.

Nāk ziema, un tā solās būt īpaši barga. Ražotājiem, īpaši jau ekspor­tētājiem, jādomā, kā to pārdzīvot. Ir skaidrs – ja sankcijas turpināsies, val­stij jāveido stratēģisks lielāko pārtikas ražotāju saraksts un jāizstrādā mehā­nisms, kā valsts kapitālam ieiet privā­tajos uzņēmumos, kā tas bija Latvijas finiera gadījumā. Valsts iesaistīšanās ir nepieciešama, jo viss notikušais ir īpašs gadījums. Tai jāiedrošina ražo­tāji pārdzīvot grūtos laikus un sagla­bāt darbiniekus. Es pats bez minsti­nāšanās apliecinu, ka jau šodien būtu gatavs ielaist valsts kapitālu savos uz­ņēmumos. Nauda valstij tam atradī­sies. Pārdodot Citadeli, nopelnīto var ieguldīt vietējos pārtikas uzņēmumos, kas ļaus naudu atpelnīt ar uzviju un garantēs pārtikas drošību.

Valsts kā akcionārs ļauj uzņēmu­miem vieglāk izmantot ES fondus ra­žotņu modernizēšanai un jaunu tirgu apgūšanai. Ne velti jaunajā plānoša­nas periodā Eiropas Jūrlietu un ziv­saimniecības fondā finansējumam būs pieejami 140 miljoni eiro.

Daži skeptiķi šo sleju uzskatīs par utopiju. Tomēr gribu atgādināt, ka mēs šo visu varēsim sarunāt paši ar sevi. Ar 1. janvāri Eiropas Savienības Padome pārceļas uz Rīgu – pusga­du būsim ES prezidējošā valsts. Tā ir iespēja, kas tiek dota reizi 14 gados, un tā noteikti jāizmanto!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *