Tumšs pagrabs, ne pārāk legālas spēles, ieeja tikai tiem, kas zina paroli, un spēle par pēdējo naudu vai uz parāda, vai arī grezna viesnīca Monako, kur ieeja atļauta tikai smokingā, dārgi dzērieni un augstas likmes. Tā kazino varētu iztēloties lielākā daļa cilvēku, sevišķi, ja nav bijusi iespēja pabūt Lasvegasā. Spriežot pēc visa, tādas pašas domas kādreiz bijušas arī Arminam Karu, jo uz jautājumu, kāda ir vispopulārākā spēle kazino, viņš atbild – krievu rulete. Protams, viņš pārteicās, jo bija domājis krievu pokeru.
Pētot uzņēmējdarbības iespējas, kazino arī ir viens no miljonu apgrozījuma spēlētājiem. Šajā rakstā pastāstīšu vairāk par praktisku piemēru – Olympic Casino – par tā attīstību, biznesa konceptu un ekspansiju. Galu galā, cik gan jāiegulda, lai uztaisītu savu kazino?
Olympic Casino īpašniekam izdevās lauzt šos stereotipus. Ienākot viņa kazino, paveras pavisam cita aina. Olympic Entertainment Group, kur Arminam Karu pieder vairāk nekā 45%, bet viņa galvenajam partnerim un senam draugam Janam Korpusovam vēl gandrīz 19%, ir 19 spēļu nami 7 Eiropas valstīs, un kopējais grupas apgrozījums ir gandrīz 136 miljoni eiro.
Armins Karu (47), neliela auguma smaidīgs džentlmenis, pēc skolas beigšanas neaizgāja studēt universitātē, bet arī nesāka strādāt valsts darbā. Jau kopš 8. klases viņš nodarbojās ar numismātiku un bija ar to patiešām aizrāvies – vai nu tāpēc, ka tas bija saistīts ar naudu, vai arī tāpēc, ka apaļās monētas atgādināja kazino, kuru tolaik viņš bija redzējis tikai filmās. 1987. gadā kopā ar draugu Janu Korpusovu, arī numismātu, viņi nolēma izveidot kooperatīvu un sāka ražot medaļas. Pēc paša Armina teiktā, tieši ar šo rūpalu viņš nopelnījis savu pirmo miljonu. Taču 1989. gadā sākās hiperinflācija, pēc tam sekoja PSRS sabrukums, un arī peļņa saruka. Armins ar sievu nolēma doties ceļojumā uz ASV un aizbrauca uz 4 mēnešiem, lai nogaidītu, kamēr Igaunijā viss nomierināsies. «Es atceros – viesnīcā skatījos ziņas, kur rādīja, kā tanki brauc pa Tallinas ielām. Toreiz mani, cilvēku no Igaunijas, pat uzaicināja uz raidījumu pastāstīt, kas un kā,» atceras Armins.
Protams, ilgā atvaļinājuma laikā bija paredzēts arī brauciens uz Lasvegasu, un šī vieta uz Arminu atstāja milzīgu iespaidu. Pats viņš nebija nekāds azartiskais spēlmanis, tomēr viņam patika atrasties kazino vidē – tur varēja arī paklausīties dzīvo mūziku un gardi paēst, bet spēlē nebūt nevajadzēja uzreiz atstāt miljonu. Varēja spēlēt ar nelielām likmēm, iemetot spēļu automātā vien dažus centus. Igaunijā viņš atgriezās, uzlādējies ar Lasvegasas mūžīgo svētku sajūtu, un tagad skaidri zināja, ar ko nodarbosies. Arī biznesa partneris Arminu atbalstīja.
Pāris dienu pirms Ziemassvētkiem, 1993. gada 21. decembrī, Piritā, Olimpiskajā jahtklubā, tika atvērts pirmais Olympic Casino. Pie tā, kā atceras Armins, stāvējusi rinda, un tas sildījis viņa sirdi. Visi vēlējās izmēģināt laimi un iemest aparātā vienu Igaunijas kronu – tāda toreiz bija minimālā likme. Pārveidojot uz eiro, tie ir aptuveni astoņi centi, bet tagad minimums ir desmit centi. Atvērt pirmo kazino bija vieglāk nekā otro, galvenokārt tāpēc, ka tajā atradās tikai spēļu automāti, nevis kazino galdi, tātad nevajadzēja apmācīt krupjē un algot tik daudz cilvēku. Toties jau pirmajā kazino bija uzstādītas novērošanas kameras un kārtību nodrošināja apsardze. «Kā tad bez tā? Rekets taču bija tā laika biznesa galvenā sastāvdaļa,» atceras Armins un piebilst, ka viņš bijis pirmais uzņēmējs, kurš ierīkojis tolaik vismodernāko videonovērošanas sistēmu. Pie viņa nākuši pat banku pārstāvji, lai paskatītos, kā tā strādā.
No pirmā kazino atrašanās vietas radies arī tā nosaukums – jahtklubs tika būvēts 1980. gada olimpiskajām spēlēm. Ideja asociēt savu kompāniju ar olimpiādi viņam ļoti iepatikās, turklāt Armins joprojām finansiāli atbalsta Igaunijas olimpisko izlasi. Kazino tirgus Igaunijā toreiz nebija pārāk liels. Tallinā bija divi spēļu nami, un viens no tiem piederēja somu uzņēmējam Pekām Kalmi, kurš jau bija paspējis iemantot muļķīgu reputāciju savā dzimtajā Somijā. Tur kazino bija nelegāli, bet viņš vienalga tos atvēra, tostarp uz kruīza kuģiem. Vienubrīd šis uzņēmējs pat bija spiests pārcelties uz Zviedriju, lai viņu nevajātu somu institūcijas. Bet tas bija ļoti sen, laika posmā starp 1965. un 1980. gadu. Tagad Peka Kalmi dzīvo Monako un viņam pieder kazino bizness Āfrikā.
Armins Karu negribēja balansēt uz naža asmens kā viņa somu kolēģis, un viņam paveicās, jo Igaunijā kazino bija legāli, vienkārši vajadzēja maksāt nodokļus. Ja nu ir kāda nodokļu sistēma, kas ir vienāda, kā minimums, visā Eiropā, tad tā ir kazino sektorā. Šeit nav jāmaksā nodoklis no apgrozījuma kā citos biznesos, bet, lai uzņēmēji nemānītu valsti, jāmaksā par katru spēļu automātu vai kazino galdu. Nodokļos Olympic katru gadu atdod ap 20% no apgrozījuma. Salīdzinājumam – personāla izmaksas veido 15% no apgrozījuma, bet licence azartspēļu organizēšanai Igaunijā maksā 50 tūkstošus eiro par katru zāli. Pašu pamatkapitālam, atverot kazino, jābūt vismaz miljonam eiro. Tā ka, ja vēlaties atvērt kazino, sāciet krāt naudu, bet var arī izvēlēties tiešsaistes kazino, kur licence maksā vien 3000 eiro (Igaunijā). Tāpat, protams, jāmaksā arī ienākuma nodoklis, un tur vēl ir vieta radošām izpausmēm.
Armins apgalvo, ka viņš nekad nav rīkojies ar skaidru naudu, jo tas bijis viens no apsardzes firmas nosacījumiem un padomiem – sak, ja nēsāsi līdzi skaidru naudu, mēs par tevi negalvojam. Droši vien daļa taisnības tajā ir, lai gan grūti iedomāties, kā bija iespējams pilnībā izvairīties no skaidras naudas lietošanas biznesā, kur skaidra nauda bija vienīgais apmaksas veids. Tas būtu tāpat, kā veikalā pieņemt tikai bankas kartes. Taču nevajag aizmirst, ka darbība notiek deviņdesmito gadu sākumā. Kazino, tāpat kā bankā, eksistē sava inkasācijas sistēma. Katrā galdā ir sprauga, kurā krupjē met naudu, bet zem galda attiecīgajā vietā ir īpaša aizslēgta kaste, un to katru dienu noplombē inspektors, aizlīmējot ar papīra gabaliņu un parakstoties. Kazino strādā diennakti, un no rīta atkal ierodas inspektors. Tikai viņam ir tiesības atvērt kasti, saskaitīt naudu un noteikt summu, no kuras būs jāmaksā nodokļi. Pēc tam nauda tiek ielikta seifā. Jautājums – vai krupjē vienmēr iemet naudu šajā kastē? Pēc Armina vārdiem, viņa kazino šāds jautājums nepastāv. Nāksies vien noticēt, jo tagad viņš gājis vēl tālāk – kazino var norēķināties ar bankas karti un pat ar speciāliem kuponiem.
Nepagāja pat gads, kad Tallinas viesnīcā Hotel Kungla tika atvērts otrais Olympic Casino. Tas kļuva par lielāko kazino Baltijā, ar 39 spēļu automātiem, kurus Armins iegādājās no holandiešu ražotāja, un pieciem kazino galdiem: ruleti, Black Jack un dažiem pokera veidiem. Cilvēkus, kuri vēlējās kļūt par krupjē, Armins sūtīja pie sava konkurenta, iepriekšminētā somu uzņēmēja, bet ne jau tāpēc, ka viņš tā vēlējās. Somam jau bija prakse, bet Armins pats nevarēja apmācīt topošos darbiniekus, tāpēc par to nācās maksāt konkurentam. Vēlāk viņš izveidoja pats savu skolu, kursus, un tas nav nekāds brīnums – tagad pašu apmācība ir teju visiem kazino. Armins ātri saprata, ka ar mācībām pie konkurenta nepietiks, lai kļūtu par līderi. Viņš gribēja pats diktēt tirgus noteikumus, tāpēc apmācībām pievērsa īpašu uzmanību. Armins Karu ne tikai pats braukā uz izstādēm Lasvegasā un lasa specializētas grāmatas par kazino un biznesu vispār, bet sūta mācīties arī savus darbiniekus – katru gadu desmit cilvēki no menedžmenta komandas dodas uz ASV, kur Nevadas universitātē iziet speciālus desmit dienu intensīvos kursus kazino menedžmentā. Jāpiebilst, ka kopumā šajos kursos tiek pieņemti 100-120 cilvēki; Olym- pic komanda ir 10% no studentu skaita. Cena par šiem kursiem vienam cilvēkam ir 5800 dolāru.
Arī mārketinga un pārdošanas uzlabošanai Armins atrada citu risinājumu – viņš uzaicināja direktoru padomē vienu no vadošajiem pārdošanas un mārketinga speciālistiem Eiropā Pēpu Vainu, kurš rīko seminārus personāla efektivitātes uzlabošanai. Ar Olympic viņš strādā jau astoņus gadus. Arī menedžeriem ir kāds nosacījums – viņiem viena diena gadā jānostrādā tieši kazino: vai nu par bārmeni, spēļu automātu operatoru vai kādā citā postenī, ko nu kurš labāk pieprot. Tas palīdz saprast problēmas no iekšpuses un ļauj uz savas ādas izbaudīt darbinieku ikdienu. Reiz, apmeklējot konkurentu kazino, mūžīgos dzīves svētkus kā Lasvegasā Armins nesajuta. Tā vietā sajūtas bija pavisam citas – it kā cilvēki te nāktu nevis izklaidēties, bet tieši spēlēt uz naudu. To pašu viņš izjuta, kad apmeklēja kazino Latvijā, Krievijā un dažās Eiropas valstīs. Drīzumā viņam kļuva skaidrs, kāpēc tā. Spēļu automāti, kur viss mirdz krāsainās gaismiņās, radot svētku sajūtu, visur bija atdalīti no kazino galdiem. Savukārt telpas, kur atrodas tikai spēļu galdi, nekādu svētku izjūtu nerada – tur dzirdama vien kāršu čabēšana un žetonu klikšķēšana. Izņemot automātus un galdus, šajos kazino vairs nekā nav. Bet Lasvegasā taču viss bija citādi! Viņš saprata, ka jāveido viena liela telpa, kur atrastos gan spēļu automāti, gan galdi, kā arī skatuve ar dzīvo mūziku, bārs, restorāns.
Otrā kazino atvēršanā, ieskaitot interjeru, darbinieku apmācību, formas un atklāšanas ballīti, uzņēmējs ieguldīja desmit reižu vairāk naudas nekā pirmajā iestādē – trīs miljonus dolāru. «Mani visi centās atrunāt, teica, ka tas nav pareizi un nekas nestrādās,» viņš atceras. Par jaunās koncepcijas atvešanu uz Baltijas valstīm viņu ciena arī starptautiskā līmenī. «Kad iepazinos ar Arminu Karu – tā bija pieņemšana vienā no azartspēļu biznesa izstādēm Lasvegasā, viņš bija vēl jauns spēlētājs šajā tirgū, bet jau liels novators. Vēlāk, vērojot viņa biznesu, es pārliecinājos, ka viņš regulāri ievieš jauninājumus un palīdz industrijai kustēties uz priekšu,» saka Frenks Farenkopfs, ASV Azartspēļu asociācijas prezidents. Rīgas Royal Casino SPA Et Hotel Resort īpašnieks Nikolajs Sirotkins saka: «Jā, laikam jau viņš bija pirmais, kurš atveda uz Baltiju konceptu, kas apvieno vienā zālē gan galdus, gan automātus, tomēr Latvijā viņš nebija pirmais.» Sirotkins atzīst, ka viņš pamanījis igauņa rīcību un Latvijā atvēris tādas pašas koncepcijas spēļu zāli.
Lasvegasas koncepcija izrādījās ļoti veiksmīga. Armins saprata, ka ar to var attīstīt lielu kazino tīklu; tieši par tādu viņš arī sapņoja. 1994. gada beigās Olympic strādāja jau 80 cilvēku un Tallinā bija trīs kazino. Viss attīstījās, Olympic auga, piemēram, 1997. gadā kompānijā strādāja jau 200 cilvēku, bija deviņi kazino, bet visi Igaunijā, un Armins sāka domāt par to, ka vajag iekarot kaimiņvalstis. Taču pirmā Latvijas iekarošana izrādījās neveiksmīga.
Kad 1997. gadā Armins nolēma atvērt kazino Latvijā, viņam nekas nesanāca. «Es atbraucu uz Rīgu, un tur tirgū jau bija septiņi spēlētāji, turklāt nebija zināms, cik vēl ir nelegālu vietu. Es biju šokā,» saka Armins Karu. Viņš nolēma pienākt vēlāk un atgriezās Latvijā pēc gada. Taču 1998. gadā situācija tikai pasliktinājās – Krievijā valdīja krīze, un atvērt kazino Latvijā kļuva neizdevīgi, bet Lietuvā tas joprojām bija nelegāls bizness. Līdz ar to pārējo Baltijas valstu iekarošanas plāns tika apturēts uz četriem gadiem, kamēr Lietuva pieņēma likumu par kazino legalizēšanu. Uz to laiku Armins jau bija gatavs kazino atvēršanai Viļņā, atlika vien saņemt licenci. Viņam tika licence Nr. 1, un jaunais kazino uzreiz vēra durvis apmeklētājiem. Tas bija 2002. gadā, un līdz gada beigām Olympic Lietuvā parādījās vēl viens spēļu nams, bet uzņēmuma kopējais apgrozījums sasniedza 22 miljonus eiro, tīrā peļņa – divus miljonus.
Armina Karu (tulkojumā no igauņu valodas – lācis) raksturā izpaužas viņa uzvārda būtība – ja neizdodas iegūt medījumu ar pirmo piegājienu, viņš mēģina vēlreiz. Viņš atkal atgriezās Latvijā, taču nolēma nebūvēt jaunu kazino, bet nopirkt vienu no tirgus spēlētājiem, Casino Daugava, kas maksāja 1,5 miljonus dolāru un piederēja vietējam uzņēmējam Jānim Lanceram (kontrolpakete) un amerikāņu kompānijai Global Casino Group Inc. Lancers Latvijā vairāk pazīstams ar savu vēlāko nodarbošanos – viņam piederēja celtniecības kompānija PBLC, kas 2008. gada krīzē bankrotēja. Ar šo darījumu Armins Karu kļuva par pirmo Panbaltijas spēlētāju azartspēļu tirgū.
Ap to laiku Armina bizness jau bija pietiekami liels, un īpašnieks saprata, ka tik lielā biznesā vajadzētu sakārtot procesus, lai visur valdītu kārtība un viņš pats netiktu apzagts. Viņš ieviesa virkni it kā sīkumu, kas tomēr ievērojami palīdz ikdienas darbā. Piemēram, lojalitātes sistēma katram, kurš atnāk uz kazino, tiek izsniegta plastikāta karte, kurā tiek reģistrēti punkti, ņemot vērā spēles apgrozījumu un kazino pavadīto laiku. Vēlāk šos punktus var izmantot spēlē vai pirkt suvenīrus. Tādā veidā arī personāls redz, kuri ir ienesīgākie klienti un kam piešķirt dāvanu, lai cilvēks nāktu vēl. Arī liela nomināla spēļu žetoni ir aprīkoti ar speciāliem čipiem, līdz ar to var izsekot to atrašanās vietai un redzēt, ja tie tiek iznesti no kazino telpas. Tas nav aizliegts, taču ir nepieciešams uzskaitei, jo žetonu jebkurā brīdī var apmainīt pret naudu. Tāpat var redzēt, vai darbinieki tos nepaņem sev.
Jauns periods Olympic dzīvē sākās 2003. gadā; Armins to sauc par «ekstremālās ekspansijas» laiku. Turpmākajos trīs gados viņš attīstīja savu biznesu arī Ukrainā, nopērkot tur vietējo operatoru, kā arī atvēra arvien jaunus kazino Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. 2005. gada sākumā viņam bija 66 kazino četrās valstīs. Apgrozījums bija 56,3 miljoni eiro, peļņa – 13,25 miljoni. Uz valstīm, kuras vēl bija viņa plānos, bija pārāk riskanti iet ar savu naudu. Armins pieņēma nopietnu lēmumu par sākotnējo publisko piedāvājumu (1PO) un izgāja Tallinas biržā, apsolot investoriem līdz 2010. gadam paplašināt kazino tīklu desmit valstīs; tas viņam joprojām nav izdevies. Viņa veiksmīgo IPO mediji uzreiz nodēvēja par džekpotu – Olympic izdevās piesaistīt gandrīz 64 miljonus eiro, bet akciju cena nedēļas laikā pieauga par vairāk nekā 30 procentiem. Nu naudas jaunu tirgu iekarošanai bija vairāk nekā pietiekami.
2005. gadā Armins Karu atvēra kazino Baltkrievijā, Minskā, kur uzreiz saņēma balvu kā labākais kazino operators šajā valstī. Kompānijas apgrozījums divkāršojās, sasniedzot jau 106 miljonus eiro. Tomēr Armins Karu vienmēr paturēja prātā, ka investoriem apsolītas desmit valstis, tāpēc apstāties nedrīkst. Par nākamo mērķi kļuva Polija. Viņam izdevās nopirkt lielāko kazino operatoru Polijā – Casino Polonia Wroclaw. Tā galvenais spēļu nams atradās viesnīcā Hilton Varšavā. Šī kazino platība bija 1500 kvadrātmetru, tur atradās 100 spēļu automātu un 20 galdu. Nopirktajam uzņēmumam piederēja septiņi mazāki kazino. Polijā tika ieguldīti 6,82 miljoni eiro, bet tas bija tā vērts gada beigās Polijas daļa bija jau 10,8% no kopējā Olympic grupas apgrozījuma. Tajā pašā gadā Olympic izgāja Varšavas biržā, bet šeit tika piedāvātas tikai esošās akcijas, jauni vērtspapīri netika izlaisti. «Polijas pensiju fondi interesējās par iespēju iegādāties akcijas, taču pēc akciju cena nedēļas laikā pieauga par vairāk nekā 30 procentiem. Nu naudas jaunu tirgu iekarošanai bija vairāk nekā pietiekami.
Tāpēc mēs piereģistrējāmies Varšavā,» skaidro Armins. 2007. gadā Karu parakstīja līgumu ar kompāniju Empire International Game World par kazino iegādi Rumānijā, Bukarestē. Olympic portfelī 2007. gada beigās bija jau septiņas valstis, 122 kazino un 4004 darbinieki. Visstraujāk augošais tirgus bija Ukraina – gada laikā apgrozījums šajā valstī palielinājās par 97,8%, bet gadu iepriekš pieaugums sasniedza 199 procentus. Toreiz Armins pat iedomāties nevarēja, ka pēc nepilniem diviem gadiem viņam nāksies vienā dienā aizvērt biznesu Ukrainā un aiziet no šī tirgus. Kazino biznesa būtība ļauj pelnīt ne tikai tur, kur ir mežonīga izaugsme, bet arī citās valstīs, jo jau paši spēļu nosacījumi paredz, ka ieguvējs vienmēr būs kazino. Iespējamība, ka laimēs klients, ir niecīga. Piemēram, laimesta iespējamība ruletē ir mīnus 2,7%, pokerā mazāk nekā divi procenti.
Taču rulete, pokers un Black Jack kazino nav lielākie pelnītāji – 75% ienākumu nodrošina spēļu automāti. Olympic padalījās ar saviem aprēķiniem. Pie viena spēļu automāta ar likmi viens eiro klients atstāj 45 eiro stundā, bet no vienas partijas Black Jack ar vidējo likmi desmit eiro kazino iegūst sešus eiro. Stundā tiek izspēlētas vidēji 60 partijas, tātad apgrozījums no viena cilvēka stundā ir 600 eiro, bet pie galda var apsēsties septiņi cilvēki. Tas nozīmē, ka stundas laikā ar vidēju likmi un maksimālu galda piepildījumu apgrozījums būs 4200 eiro. Nav slikti, vai ne? Tiesa, šādu gadījumu ir tikai 1% – parasti piepildījums nav tik liels un arī spēle nenotiek tik raiti.
2008. gads Olympic Entertainment Group sākās lieliski – kompānija atvēra jaunu kazino Slovākijā, viesnīcā RadissonASA Carlton Bratislavas centrā, Ukrainas tirgus pieaugums bija 80,3%, un gada beigās grupa sasniedza rekordaugstus rādītājus – gandrīz 180 miljonu eiro apgrozījumu. Bet ar to arī prieki beidzās – Armins bija spiests pārtraukt savu agresīvo ekspansiju. Par galveno iemeslu, lai cik dīvaini tas būtu, nekļuva vis ekonomiskā krīze, bet gan Ukrainas varasiestāžu lēmums apturēt visu kazino darbību, kamēr tiks pieņemts jauns likums. Tas nav pieņemts joprojām…
Armins rīkojās gudri, cenšoties nebūt atkarīgs no viena tirgus, bet sadalot riskus uz astoņām valstīm. «Krievijā arī pieņēma likumu, kas aizliedz kazino, taču uzņēmēji tika brīdināti trīs gadus iepriekš. Ukrainā pēc šī lēmuma varēja nenākt uz darbu jau nākamajā dienā,» neapmierinātību neslēpj Armins. Vienā dienā darbu pārtrauca 24 Olympic Casino Ukrainā, zaudējumi sasniedza 40 miljonus eiro. Tomēr šāda attieksme pret investīcijām no Ukrainas puses Arminu nenobaidīja viņš joprojām cer, ka būs iespēja atgriezties šīs valsts tirgū, kas veidoja vairāk nekā 12% no visa grupas apgrozījuma un bija ceturtais lielākais tirgus Olympic portfelī pēc trim Baltijas valstīm. Armina Karu problēma ar Ukrainu tiek risināta valstiskā līmenī. Viņš saka, ka neviena valsts nevar tā vienkārši aizvērt svešu biznesu. «Mums taču ir civilizēta valdība, tai ir jāaizsargā savējie. Un pavisam drīz uz Tallinu brauc Ukrainas prezidents.» (Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča vizīte Tallinā notika 15. oktobrī).
Bet ar to 2008. gada neveiksmes vēl nebeidzās. Azartspēļu tirgus kritums valstīs, kur strādāja Olympic, bija vidēji 40 procentu. Bizness Baltkrievijā, Rumānijā un Slovākijā gan turpināja augt, taču Olympic apgrozījums samazinājās par 35%, jo lielākā daļa biznesa atradās tieši tajās valstīs, kur bija kritums. Piemēram, Polijā, kas nodrošināja 20% ienākumu, kritums bija 20%, bet Igaunijā un Latvijā, vissvarīgākajos uzņēmuma tirgos, apjomi samazinājās attiecīgi par 51% un 44 procentiem. Tomēr Olympic izdevās saglabāt savu tirgus daļu gan Latvijā (54%), gan Igaunijā (20%). Galvenie konkurenti Igaunijā ir Pafer (tirgus daļa 14%), Grand Prix (11%) un City Casino (7%), bet Latvijā – Alfor (45%) un Joker (14%). Latvijā Olympic varēja kļūt par tirgus līderi, bet palaida garām savu iespēju – 2008. gadā trešo lielāko kazino operatoru Admirāļu klubs nopirka Alfor, nevis Olympic. «Jā, zinu, es nokavēju,» piekrīt uzņēmējs. Ja Armins Karu nopirktu Admirāļu klubu, tieši viņam tagad piederētu 45% Latvijas tirgus.
Olympic zaudējumi divu gadu laikā sasniedza 60 miljonus eiro, no kuriem puse bija no kazino aizvēršanas, bet otra puse – no klientu aktivitātes samazināšanās, optimizācijas pasākumiem un valūtas kursa svārstībām. Neskaitot Ukrainu, Arminam nācās atlaist vēl 572 cilvēkus un aizvērt kopumā 55 kazino; tā ir tieši puse no visa, kas viņam bija. Krīzes laikā Olympic pašu kapitāls samazinājās par 46%, salīdzinot ar 2007. Gadu. Kaut kas bija jādara. Op- timizēts jau bija viss, ko vien varēja, vajadzēja meklēt jaunus risinājumus. Izņemot to, ka cilvēkiem vienkārši bija mazāk naudas, pamatā bija divas problēmas: viņi vispār sāka retāk apmeklēt kazino un izvēlējās lētākas izklaides, piemēram, mājās skatījās televizoru, bet jaunatne lielāko daļu laika pavada pie datora, tostarp spēlē pokeru tiešsaistē. Armina uzdevums bija piesaistīt visu vecuma grupu klientus, un viņš nopietni koncentrējās šim izaicinājumam.
Vispirms viņš atklāja lounge zonas lielākajos kazino. Šī atpūtas vieta atrodas blakus bāram un nelielai skatuvei, kur vakaros spēlē dzīvā mūzika, te ir pieejama jaunākā prese un bezmaksas internets. Ideja cilvēki, kuri uz kazino atnāk vienkārši parunāties, lounge zonā nejūt spiedienu vai pienākumu iemest monētu spēļu automātā, taču, iespējams, vakara gaitā kāds no viņiem arī neatteiksies uzspēlēt ruleti vai pokeru. Pat ja viņi vienkārši iedzers kafiju ar draugiem, tas nāks par labu spēļu namam, un nākamreiz viņi varbūt izvēlēsies kazino kā alternatīvu naktsklubam. Tas bija vēl 2009. gadā, un kopumā igauņu arhitekta Meli Pressa vadībā tika izveidotas 17 lounge zonas – desmit Igaunijā un septiņas Latvijā. Arhitekts ir kļuvis gandrīz par šī kazino darbinieku, jo tieši viņš jau kopš paša sākuma radīja Olympic koncepciju un veidoja kazino interjeru visās valstīs. Atšķirībā no interjera, piemēram, darbinieku formastērpi tiek šūti katrā valsti atsevišķi, sadarbojoties ar vietējiem modes māksliniekiem.
Taču lounge koncepcija nedeva gaidītos rezultātus cilvēki iedzēra kafiju un gāja prom, nekādu naudu kazino neatstājot. Armins izdomāja jaunu risinājumu lounge zonā ielikt televizoru un pārraidīt sporta sacīkstes, kā arī izveidot totalizatorus, lai klienti varētu likt likmes. īstenot šīs pārmaiņas nebija ne dārgi, ne grūti. Visas 17 lounge zonas drīz vien nomainīja sporta bāri, un ir radīts arī jauns zīmols OlyBet, kura nosaukums izveidots no diviem vārdiem: olympic un betting (tulkojumā no angļu valodas – likt likmes). Vai tas dos rezultātu, pagaidām nav zināms – sporta bāru un zlmola izveide tika pabeigta vien šā gada vasarā. Lai gan Olympic ir vienots koncepts, ne visi par to ir sajūsmā. «Tas, kas vieno kazino biznesu Igaunijā, ir fakts, ka Lasvegasā jūs tik zemu līmeni neatradīsiet. Igaunijas kazino ir depresīvi un atgādina indiāņu cilšu iestādes Oklaho- mā. Izņēmums ir Karu kazino viesnīcā Kungla,» uzskata Forbes avots, kurš nevēlējās publiskot savu vārdu.
Bez kārtējām izmaiņām interjerā Olympic 2010. gadā kopā ar totalizatoru ienāca arī tiešsaistes kazino biznesā, piedāvājot azartspēles Olympic-online. com. Spēļu platformu izstrādāja starptautiskā kompānijaPlaytech, kurai pieder pasaules lielākais tiešsaistes pokera tīkls iPoker; tā strādā vairāk nekā 100 valstīs. Pagaidām online bizness veido vien 3% grupas ienākumu. Pēdējo divu gadu laikā notikušas vēl dažas izmaiņas. «Nepieņemamas situācijas» dēļ Olympic pārdeva savus kazino Rumānijā un tagad mērķē uz Veco Eiropu – ir iegādāti divi spēļu nami Itālijā. Tagad jāpanāk, lai tie sāktu pelnīt; 2012. gadā šie kazino strādāja ar 300 tūkstošu eiro zaudējumiem. Tā kā Armins mīl eksperimentēt un vienmēr pamanās no ūdens izkļūt sauss, viņam tas noteikti izdosies, ja vien viņš atkal neizdomās divkāršot apjomus. Uzņēmējs apgalvo, ka to nedarīs: «Iespējams, laikā pirms krīzes patiešām biju pārāk steidzīgs.» Kaut arī apgrozījuma pieaugums pēdējos divos gados pēc krīzes jau sasniedzis 20%, pieņemt jaunus darbiniekus viņš nesteidzas, cerot palielināt rentabilitāti. Viņš grib piesaistīt vairāk klientu jau esošajiem kazino, tāpēc sācis būvēt savu viesnīcu, kur operators būs Hilton. «Patlaban tuvākā labākā viesnīca Tallinā ir Swissotel, uz kurieni mēs sūtām spēlētājus, kas atbrauc uz vairāku dienu turnīriem, taču kopumā nav īsti, kur apstāties,» savu lēmumu argumentē Armins Karu. Šķiet, tas ir viņa kārtējais eksperiments.
