Azartspēles internetā

casinoTumšs pagrabs, ne pārāk legālas spēles, ieeja tikai tiem, kas zina pa­roli, un spēle par pē­dējo naudu vai uz pa­rāda, vai arī grezna viesnīca Monako, kur ieeja atļauta tikai smo­kingā, dārgi dzērieni un augstas lik­mes. Tā kazino varētu iztēloties lielā­kā daļa cilvēku, sevišķi, ja nav bijusi iespēja pabūt Lasvegasā. Spriežot pēc visa, tādas pašas domas kādreiz bi­jušas arī Arminam Karu, jo uz jau­tājumu, kāda ir vispopulārākā spēle kazino, viņš atbild – krievu rulete. Protams, viņš pārteicās, jo bija domā­jis krievu pokeru.

Olympic Casino īpašniekam izde­vās lauzt šos stereotipus. Ienākot viņa kazino, paveras pavisam cita aina. Olympic Entertainment Group, kur Arminam Karu pieder vairāk nekā 45%, bet viņa galvenajam partnerim un senam draugam Janam Korpuso- vam vēl gandrīz 19%, ir 19 spēļu nami septiņās Eiropas valstīs, un kopējais grupas apgrozījums ir gandrīz 136 miljoni eiro.

Armins Karu (47), neliela augu­ma smaidīgs džentlmenis, pēc skolas beigšanas neaizgāja studēt universitā­tē, bet arī nesāka strādāt valsts darbā. Jau kopš astotās klases viņš nodarbo­jās ar numismātiku un bija ar to pa­tiešām aizrāvies – vai nu tāpēc, ka tas bija saistīts ar naudu, vai arī tāpēc, ka apaļās monētas atgādināja kazino, kuru tolaik viņš bija redzējis tikai fil­mās. 1987. gadā kopā ar draugu Janu Korpusovu, arī numismātu, viņi no­lēma izveidot kooperatīvu un sāka ražot medaļas. Pēc paša Armina teik­tā, tieši ar šo rūpalu viņš nopelnījis savu pirmo miljonu. Taču 1989. gadā sākās hiperinflācija, pēc tam sekoja PSRS sabrukums, un arī peļņa saruka. Armins ar sievu nolēma doties ce­ļojumā uz ASV un aizbrauca uz čet­riem mēnešiem, lai nogaidītu, kamēr Igaunijā viss nomierināsies. «Es atce­ros – viesnīcā skatījos ziņas, kur rādīja, kā tanki brauc pa Tallinas ielām. Toreiz mani, cilvēku no Igaunijas, pat uzaicināja uz raidījumu pastāstīt, kas un kā,» atceras Armins.

Protams, ilgā atvaļinājuma laikā bija paredzēts arī brauciens uz Lasvegasu, un šī vieta uz Arminu atstā­ja milzīgu iespaidu. Pats viņš nebija nekāds azartiskais spēlmanis, tomēr viņam patika atrasties kazino vidē – tur varēja arī paklausīties dzīvo mū­ziku un gardi paēst, bet spēlē nebūt nevajadzēja uzreiz atstāt miljonu. Va­rēja spēlēt ar nelielām likmēm, ieme­tot spēļu automātā vien dažus cen­tus. Igaunijā viņš atgriezās, uzlādējies ar Lasvegasas mūžīgo svētku sajūtu, un tagad skaidri zināja, ar ko nodar­bosies. Arī biznesa partneris Arminu atbalstīja.

Pāris dienu pirms Ziemassvētkiem, 1993. gada 21. decembrī, Piritā, Olim­piskajā jahtklubā, tika atvērts pirmais Olympic Casino. Pie tā, kā atceras Ar­mins, stāvējusi rinda, un tas sildī­jis viņa sirdi. Visi vēlējās izmēģināt laimi un iemest aparātā vienu Igauni­jas kronu – tāda toreiz bija minimālā likme. Pārveidojot uz eiro, tie ir aptu­veni astoņi centi, bet tagad minimums ir desmit centi. Atvērt pirmo kazino bija vieglāk nekā otro, galvenokārt tāpēc, ka tajā atradās tikai spēļu automāti, nevis ka­zino galdi, tātad nevajadzēja apmā­cīt krupjē un algot tik daudz cilvēku. Toties jau pirmajā kazino bija uzstā­dītas novērošanas kameras un kār­tību nodrošināja apsardze. «Kā tad bez tā? Rekets taču bija tā laika biz­nesa galvenā sastāvdaļa,» atceras Armins un piebilst, ka viņš bijis pirmais uzņēmējs, kurš ierīkojis tolaik vismo­dernāko videonovērošanas sistēmu. Pie viņa nākuši pat banku pārstāvji, lai paskatītos, kā tā strādā.

casino_2No pirmā kazino atrašanās vietas radies arī tā nosaukums – jahtklubs tika būvēts 1980. gada olimpiskajām spēlēm. Ideja asociēt savu kompāniju ar olimpiādi viņam ļoti iepatikās, tur­klāt Armins joprojām finansiāli atbal­sta Igaunijas olimpisko izlasi. Kazino tirgus Igaunijā toreiz ne­bija pārāk liels. Tallinā bija divi spēļu nami, un viens no tiem piederē­ja somu uzņēmējam Pekām Kalmi, kurš jau bija paspējis iemantot muļ­ķīgu reputāciju savā dzimtajā Somi­jā. Tur kazino bija nelegāli, bet viņš vienalga tos atvēra, tostarp uz kruīza kuģiem. Vienubrīd šis uzņēmējs pat bija spiests pārcelties uz Zviedri­ju, lai viņu nevajātu somu institūci­jas. Bet tas bija ļoti sen, laika posmā starp 1965. un 1980. gadu. Tagad Peka Kalmi dzīvo Monako un viņam pieder kazino bizness Āfrikā.

Armins Karu negribēja balansēt uz naža asmens kā viņa somu kolēģis, un viņam paveicās, jo Igaunijā kazino bija legāli, vienkārši vajadzēja maksāt nodokļus. Ja nu ir kāda nodokļu sistēma, kas ir vienāda, kā minimums, visā Eiropā, tad tā ir kazino sektorā. Šeit nav jāmaksā nodoklis no apgrozīju­ma kā citos biznesos, bet, lai uzņēmē­ji nemānītu valsti, jāmaksā par katru spēļu automātu vai kazino galdu. No­dokļos Olympic katru gadu atdod ap 20% no apgrozījuma. Salīdzināju­mam – personāla izmaksas veido 15% no apgrozījuma, bet licence azartspē­ļu organizēšanai Igaunijā maksā 50 tūkstošus eiro par katru zāli. Pašu pamatkapitālam, atverot kazino, jābūt vismaz miljonam eiro. Tā ka, ja vēla­ties atvērt kazino, sāciet krāt naudu, bet var arī izvēlēties tiešsaistes azino, kur licence maksā vien 3000 eiro (Igaunijā). Tāpat, protams, jā­maksā arī ienākuma nodoklis, un tur vēl ir vieta radošām izpausmēm.

Armins apgalvo, ka viņš nekad nav rīkojies ar skaidru naudu, jo tas bijis viens no apsardzes firmas nosacīju­miem un padomiem – sak, ja nēsāsi līdzi skaidru naudu, mēs par tevi negalvojam. Droši vien daļa taisnības tajā ir, lai gan grūti iedomāties, kā bija iespējams pilnībā izvairīties no skaid­ras naudas lietošanas biznesā, kur skaidra nauda bija vienīgais apmaksas veids. Tas būtu tāpat, kā veikalā pie­ņemt tikai bankas kartes. Taču neva­jag aizmirst, ka darbība notiek deviņ­desmito gadu sākumā. Kazino, tāpat kā bankā, eksistē sava inkasācijas sistēma. Katrā galdā ir sprauga, kurā krupjē met naudu, bet zem galda attiecīgajā vietā ir īpaša aizslēgta kaste, un to katru dienu noplombē inspektors, aizlīmējot ar pa­pīra gabaliņu un parakstoties. Kazino strādā diennakti, un no rīta atkal iero­das inspektors. Tikai viņam ir tiesības atvērt kasti, saskaitīt naudu un no­teikt summu, no kuras būs jāmak­sā nodokļi. Pēc tam nauda tiek ielikta seifā. Jautājums – vai krupjē vienmēr iemet naudu šajā kastē? Pēc Armina vārdiem, viņa kazino šāds jautājums nepastāv. Nāksies vien noticēt, jo tagad viņš gājis vēl tālāk – kazino var norēķināties ar bankas karti un pat ar speciāliem kuponiem.

Nepagāja pat gads, kad Tallinas viesnīcā Hotel Kungla tika at­vērts otrais Olympic Casino. Tas kļuva par lielāko kazino Baltijā, ar 39 spēļu automā­tiem, kurus Armins iegādājās no holandiešu ražotāja, un pieciem kazino galdiem: ruleti, Black Jack un dažiem pokera veidiem. Cil­vēkus, kuri vēlējās kļūt par krup­jē, Armins sūtīja pie sava konkuren­ta, iepriekšminētā somu uzņēmēja, bet ne jau tāpēc, ka viņš tā vēlējās. Somam jau bija prakse, bet Armins pats nevarēja apmācīt topošos dar­biniekus, tāpēc par to nācās mak­sāt konkurentam. Vēlāk viņš izveido­ja pats savu skolu, kursus, un tas nav nekāds brīnums – tagad pašu apmā­cība ir teju visiem kazino. Armins ātri saprata, ka ar mācī­bām pie konkurenta nepietiks, lai kļūtu par līderi. Viņš gribēja pats dik­tēt tirgus noteikumus, tāpēc apmā­cībām pievērsa īpašu uzmanību. Ar­mins Karu ne tikai pats braukā uz izstādēm Lasvegasā un lasa speciali­zētas grāmatas par kazino un bizne­su vispār, bet sūta mācīties arī savus darbiniekus – katru gadu desmit cil­vēki no menedžmenta komandas dodas uz ASV, kur Nevadas universitātē iziet speciālus desmit dienu in­tensīvos kursus kazino menedžmen­tā. Jāpiebilst, ka kopumā šajos kursos tiek pieņemti 100-120 cilvēki; Olym- pic komanda ir 10% no studentu skai­ta. Cena par šiem kursiem vienam cilvēkam ir 5800 dolāru.

Arī mārketinga un pārdošanas uz­labošanai Armins atrada citu risināju­mu – viņš uzaicināja direktoru pado­mē vienu no vadošajiem pārdošanas un mārketinga speciālistiem Eiro­pā Pēpu Vainu, kurš rīko seminārus personāla efektivitātes uzlabošanai. Ar Olympic viņš strādā jau astoņus gadus. Arī menedžeriem ir kāds nosa­cījums – viņiem viena diena gadā jā­nostrādā tieši kazino: vai nu par bār­meni, spēļu automātu operatoru vai kādā citā postenī, ko nu kurš labāk pieprot. Tas palīdz saprast problēmas no iekšpuses un ļauj uz savas ādas iz­baudīt darbinieku ikdienu. Reiz, apmeklējot konkurentu kazi­no, mūžīgos dzīves svētkus kā Lasvegasā Armins nesajuta. Tā vietā sajū­tas bija pavisam citas – it kā cilvēki te nāktu nevis izklaidēties, bet tieši spē­lēt uz naudu. To pašu viņš izjuta, kad apmeklēja kazino Latvijā, Krievijā un dažās Eiropas valstīs. Drīzumā viņam kļuva skaidrs, kāpēc tā. Spēļu auto­māti, kur viss mirdz krāsainās gaismiņās, radot svētku sajūtu, visur bija atdalīti no kazino galdiem. Savukārt telpas, kur atrodas tikai spēļu galdi, nekādu svētku izjūtu nerada – tur dzirdama vien kāršu čabēšana un že­tonu klikšķēšana. Izņemot automā­tus un galdus, šajos kazino vairs nekā nav. Bet Lasvegasā taču viss bija citā­di! Viņš saprata, ka jāveido viena liela telpa, kur atrastos gan spēļu automāti, gan galdi, kā arī skatuve ar dzīvo mū­ziku, bārs, restorāns.

casino_3Otrā kazino atvēršanā, ieskaitot inter­jeru, darbinieku apmācību, formas un atklāšanas ballīti, uzņēmējs ieguldīja desmit reižu vairāk naudas nekā pir­majā iestādē – trīs miljonus dolāru. «Mani visi centās atrunāt, teica, ka tas nav pareizi un nekas nestrādās,» viņš atceras. Par jaunās koncepcijas atve­šanu uz Baltijas valstīm viņu ciena arī starptautiskā līmenī. «Kad iepazinos ar Arminu Karu – tā bija pieņemšana vienā no azartspēļu biznesa izstādēm Lasvegasā, viņš bija vēl jauns spē­lētājs šajā tirgū, bet jau liels novators. Vēlāk, vērojot viņa biznesu, es pārlie­cinājos, ka viņš regulāri ievieš jauninā­jumus un palīdz industrijai kustēties uz priekšu,» saka Frenks Farenkopfs, ASV Azartspēļu asociācijas prezidents. Rīgas Royal Casino SPA Et Hotel Resort īpašnieks Nikolajs Sirotkins saka: «Jā, laikam jau viņš bija pirmais, kurš atveda uz Baltiju konceptu, kas apvieno vienā zālē gan galdus, gan au­tomātus, tomēr Latvijā viņš nebija pirmais.» Sirotkins atzīst, ka viņš pa­manījis igauņa rīcību un Latvijā atvē­ris tādas pašas koncepcijas spēļu zāli.

Lasvegasas koncepcija izrādījās ļoti veiksmīga. Armins saprata, ka ar to var attīstīt lielu kazino tīklu; tieši par tādu viņš arī sapņoja. 1994. gada beigās Olympic strādāja jau 80 cilvēku un Tallinā bija trīs kazino. Viss attīs­tījās, Olympic auga, piemēram, 1997. gadā kompānijā strādāja jau 200 cil­vēku, bija deviņi kazino, bet visi Igau­nijā, un Armins sāka domāt par to, ka vajag iekarot kaimiņvalstis. Taču pirmā Latvijas iekarošana izrādījās neveiksmīga.

Kad 1997. gadā Armins nolēma at­vērt kazino Latvijā, viņam nekas ne­sanāca. «Es atbraucu uz Rīgu, un tur tirgū jau bija septiņi spēlētāji, turklāt nebija zināms, cik vēl ir ne­legālu vietu. Es biju šokā,» saka Ar­mins Karu. Viņš nolēma pienākt vēlāk un atgriezās Latvijā pēc gada. Taču 1998. gadā situācija tikai pasliktinā­jās – Krievijā valdīja krīze, un atvērt kazino Latvijā kļuva neizdevīgi, bet Lietuvā tas joprojām bija nelegāls biz­ness. Līdz ar to pārējo Baltijas val­stu iekarošanas plāns tika apturēts uz četriem gadiem, kamēr Lietuva pie­ņēma likumu par kazino legalizēšanu. Uz to laiku Armins jau bija gatavs ka­zino atvēršanai Viļņā, atlika vien sa­ņemt licenci. Viņam tika licence Nr. 1, un jaunais kazino uzreiz vēra durvis apmeklētājiem. Tas bija 2002. gadā, un līdz gada beigām Olympic Lietu­vā parādījās vēl viens spēļu nams, bet uzņēmuma kopējais apgrozījums sa­sniedza 22 miljonus eiro, tīrā peļņa – divus miljonus.

Armina Karu (tulkojumā no igau­ņu valodas – lācis) raksturā izpaužas viņa uzvārda būtība – ja neizdodas iegūt medījumu ar pirmo piegājie­nu, viņš mēģina vēlreiz. Viņš atkal at­griezās Latvijā, taču nolēma nebū­vēt jaunu kazino, bet nopirkt vienu no tirgus spēlētājiem, Casino Daugava, kas maksāja 1,5 miljonus dolāru un piederēja vietējam uzņēmējam Jānim Lanceram (kontrolpakete) un ameri­kāņu kompānijai Global Casino Group Inc. Lancers Latvijā vairāk pazīstams ar savu vēlāko nodarbošanos – viņam piederēja celtniecības kompānija PBLC, kas 2008. gada krīzē bankrotē­ja. Ar šo darījumu Armins Karu kļuva par pirmo Panbaltijas spēlētāju azart­spēļu tirgū.

Ap to laiku Armina bizness jau bija pietiekami liels, un īpašnieks saprata, ka tik lielā biznesā vajadzētu sakārtot procesus, lai visur valdītu kārtība un viņš pats netiktu apzagts. Viņš ievie­sa virkni it kā sīkumu, kas tomēr ievē­rojami palīdz ikdienas darbā. Piemē­ram, lojalitātes sistēma katram, kurš atnāk uz kazino, tiek izsniegta plasti­kāta karte, kurā tiek reģistrēti punkti, ņemot vērā spēles apgrozījumu un ka­zino pavadīto laiku. Vēlāk šos punktus var izmantot spēlē vai pirkt suvenīrus. Tādā veidā arī personāls redz, kuri ir ienesīgākie klienti un kam piešķirt dā­vanu, lai cilvēks nāktu vēl. Arī liela nomināla spēļu žetoni ir aprīkoti ar speciāliem čipiem, līdz ar to var izsekot to atrašanās vietai un redzēt, ja tie tiek iznesti no kazino telpas. Tas nav aizliegts, taču ir nepieciešams uzskai­tei, jo žetonu jebkurā brīdī var apmai­nīt pret naudu. Tāpat var redzēt, vai darbinieki tos nepaņem sev.

Jauns periods Olympic dzīvē sākās 2003. gadā; Armins to sauc par «eks­tremālās ekspansijas» laiku. Turpmā­kajos trīs gados viņš attīstīja savu biz­nesu arī Ukrainā, nopērkot tur vietējo operatoru, kā arī atvēra arvien jaunus kazino Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. 2005. gada sākumā viņam bija 66 ka­zino četrās valstīs. Apgrozījums bija 56,3 miljoni eiro, peļņa – 13,25 miljoni. Uz valstīm, kuras vēl bija viņa plā­nos, bija pārāk riskanti iet ar savu naudu. Armins pieņēma nopietnu lē­mumu par sākotnējo publisko piedā­vājumu (1PO) un izgāja Tallinas biržā, apsolot investoriem līdz 2010. gadam paplašināt kazino tīklu desmit valstīs; tas viņam joprojām nav izdevies. Viņa veiksmīgo IPO mediji uzreiz nodē­vēja par džekpotu – Olympic izdevās piesaistīt gandrīz 64 miljonus eiro, bet akciju cena nedēļas laikā pieauga par vairāk nekā 30 procentiem. Nu naudas jaunu tirgu iekarošanai bija vairāk nekā pietiekami.

2005. gadā Armins Karu atvēra ka­zino Baltkrievijā, Minskā, kur uzreiz saņēma balvu kā labākais kazino ope­rators šajā valstī. Kompānijas apgro­zījums divkāršojās, sasniedzot jau 106 miljonus eiro. Tomēr Armins Karu vienmēr paturēja prātā, ka investo­riem apsolītas desmit valstis, tāpēc ap­stāties nedrīkst. Par nākamo mērķi kļuva Polija. Viņam izdevās nopirkt lielāko kazino operatoru Polijā – Casino Polonia Wroclaw. Tā galvenais spēļu nams atradās viesnīcā Hilton Varšavā. Šī kazino platība bija 1500 kvadrātmetru, tur atradās 100 spēļu automātu un 20 galdu. Nopirktajam uzņēmumam piederēja septiņi mazāki kazino. Polijā tika ieguldīti 6,82 miljo­ni eiro, bet tas bija tā vērts gada bei­gās Polijas daļa bija jau 10,8% no kopē­jā Olympic grupas apgrozījuma. Tajā pašā gadā Olympic izgāja Varšavas biržā, bet šeit tika piedāvātas tikai eso­šās akcijas, jauni vērtspapīri netika iz­laisti. «Polijas pensiju fondi interesējās par iespēju iegādāties akcijas, taču pēc akciju cena nedēļas laikā pieauga par vairāk nekā 30 procentiem. Nu naudas jaunu tirgu iekarošanai bija vairāk nekā pietiekami.

casino_4Tāpēc mēs piereģistrējāmies Varšavā,» skaidro Armins. 2007. gadā Karu pa­rakstīja līgumu ar kompāniju Empire International Game World par kazino iegādi Rumānijā, Bukarestē. Olympic portfelī 2007. gada beigās bija jau septiņas valstis, 122 kazino un 4004 dar­binieki. Visstrau­jāk augošais tirgus bija Ukraina – gada laikā apgrozījums šajā valstī palielinājās par 97,8%, bet gadu iepriekš pieaugums sasniedza 199 procentus. Toreiz Armins pat iedomāties nevarēja, ka pēc nepil­niem diviem gadiem viņam nāksies vienā dienā aizvērt biznesu Ukrainā un aiziet no šī tirgus. Kazino biznesa būtība ļauj pelnīt ne tikai tur, kur ir mežonīga izaugsme, bet arī citās valstīs, jo jau paši spēļu nosa­cījumi paredz, ka ieguvējs vienmēr būs kazino. Iespējamība, ka laimēs klients, ir niecīga. Piemēram, laimesta iespē­jamība ruletē ir mīnus 2,7%, pokerā mazāk nekā divi procenti.

Taču rulete, pokers un Black Jack kazino nav lielākie pelnītāji – 75% ienākumu nodrošina spēļu automā­ti. Olympic padalījās ar saviem aprē­ķiniem. Pie viena spēļu automāta ar likmi viens eiro klients atstāj 45 eiro stundā, bet no vienas partijas Black Jack ar vidējo likmi desmit eiro kazi­no iegūst sešus eiro. Stundā tiek iz­spēlētas vidēji 60 partijas, tātad apgrozījums no viena cilvēka stundā ir 600 eiro, bet pie galda var apsēsties septiņi cilvēki. Tas nozīmē, ka stun­das laikā ar vidēju likmi un maksi­mālu galda piepildījumu apgrozī­jums būs 4200 eiro. Nav slikti, vai ne? Tiesa, šādu gadījumu ir tikai 1% – pa­rasti piepildījums nav tik liels un arī spēle nenotiek tik raiti.

2008. gads Olympic Entertainment Group sākās lieliski – kompānija at­vēra jaunu kazino Slovākijā, viesnīcā RadissonASA Carlton Bratislavas cen­trā, Ukrainas tirgus pieaugums bija 80,3%, un gada beigās grupa sasnie­dza rekordaugstus rādītājus – gandrīz 180 miljonu eiro apgrozījumu. Bet ar to arī prieki beidzās – Armins bija spiests pārtraukt savu agresīvo ekspansiju. Par galveno iemeslu, lai cik dīvaini tas būtu, nekļuva vis ekono­miskā krīze, bet gan Ukrainas varas­iestāžu lēmums apturēt visu kazino darbību, kamēr tiks pieņemts jauns likums. Tas nav pieņemts joprojām…

Armins rīkojās gudri, cenšoties nebūt atkarīgs no viena tirgus, bet sadalot riskus uz astoņām valstīm. «Krievijā arī pieņēma likumu, kas aizliedz kazino, taču uzņēmēji tika brīdināti trīs gadus iepriekš. Ukrainā pēc šī lēmuma varēja nenākt uz darbu jau nākamajā dienā,» neapmierinātī­bu neslēpj Armins. Vienā dienā darbu pārtrauca 24 Olympic Casino Ukrai­nā, zaudējumi sasniedza 40 miljonus eiro. Tomēr šāda attieksme pret in­vestīcijām no Ukrainas puses Arminu nenobaidīja viņš joprojām cer, ka būs iespēja atgriezties šīs valsts tirgū, kas veidoja vairāk nekā 12% no visa grupas apgrozījuma un bija ceturtais lielākais tirgus Olympic portfelī pēc trim Baltijas valstīm. Armina Karu problēma ar Ukrainu tiek risināta valstiskā līmenī. Viņš saka, ka neviena valsts nevar tā vienkārši aizvērt svešu biznesu. «Mums taču ir  civilizēta val­dība, tai ir jāaizsargā savējie. Un pa­visam drīz uz Tallinu brauc Ukrainas prezidents.» (Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča vizīte Tallinā no­tika 15. oktobrī).

Bet ar to 2008. gada neveiksmes vēl nebeidzās. Azartspēļu tirgus kri­tums valstīs, kur strādāja Olympic, bija vidēji 40 procentu. Bizness Balt­krievijā, Rumānijā un Slovākijā gan turpināja augt, taču Olympic apgrozī­jums samazinājās par 35%, jo lielākā daļa biznesa atradās tieši tajās valstīs, kur bija kritums. Piemēram, Polijā, kas nodrošināja 20% ienākumu, kri­tums bija 20%, bet Igaunijā un Lat­vijā, vissvarīgākajos uzņēmuma tir­gos, apjomi samazinājās attiecīgi par 51% un 44 procentiem. Tomēr Olympic izdevās saglabāt savu tirgus daļu gan Latvijā (54%), gan Igauni­jā (20%). Galvenie konkurenti Igau­nijā ir Pafer (tirgus daļa 14%), Grand Prix (11%) un City Casino (7%), bet Latvijā – Alfor (45%) un Joker (14%). Latvijā Olympic varēja kļūt par tirgus līderi, bet palaida garām savu iespē­ju – 2008. gadā trešo lielāko kazi­no operatoru Admirāļu klubs nopir­ka Alfor, nevis Olympic. «Jā, zinu, es nokavēju,» piekrīt uzņēmējs. Ja Ar­mins Karu nopirktu Admirāļu klubu, tieši viņam tagad piederētu 45% Lat­vijas tirgus.

Olympic zaudējumi divu gadu laikā sasniedza 60 miljonus eiro, no kuriem puse bija no kazino aizvēršanas, bet otra puse – no klientu aktivitātes sa­mazināšanās, optimizācijas pasāku­miem un valūtas kursa svārstībām. Ne­skaitot Ukrainu, Arminam nācās atlaist vēl 572 cilvēkus un aizvērt kopumā 55 kazino; tā ir tieši puse no visa, kas viņam bija. Krīzes laikā Olympic pašu kapitāls samazinājās par 46%, salīdzi­not ar 2007. Gadu. Kaut kas bija jādara. Op- timizēts jau bija viss, ko vien varēja, vajadzēja meklēt jaunus risināju­mus. Izņemot to, ka cil­vēkiem vienkārši bija mazāk naudas, pama­tā bija divas problēmas: viņi vispār sāka retāk apmeklēt kazino un izvēlējās lētākas izklaides, piemē­ram, mājās skatījās televizoru, bet jau­natne lielāko daļu laika pavada pie da­tora, tostarp spēlē pokeru tiešsaistē. Armina uzdevums bija piesaistīt visu vecuma grupu klientus, un viņš nopiet­ni koncentrējās šim izaicinājumam.

Vispirms viņš atklāja lounge zonas lielākajos kazino. Šī atpūtas vieta at­rodas blakus bāram un nelielai skatu­vei, kur vakaros spēlē dzīvā mūzika, te ir pieejama jaunākā prese un bez­maksas internets. Ideja cilvēki, kuri uz kazino atnāk vienkārši parunāties, lounge zonā nejūt spiedienu vai pienā­kumu iemest monētu spēļu automā­tā, taču, iespējams, vakara gaitā kāds no viņiem arī neatteiksies uzspēlēt ru­leti vai pokeru. Pat ja viņi vienkārši iedzers kafiju ar draugiem, tas nāks par labu spēļu namam, un nākamreiz viņi varbūt izvēlēsies kazino kā alternatīvu naktsklubam. Tas bija vēl 2009. gadā, un kopumā igauņu arhitekta Meli Pressa vadībā tika izveidotas 17 lounge zonas – desmit Igaunijā un septiņas Latvijā. Arhitekts ir kļuvis gandrīz par šī kazino darbinie­ku, jo tieši viņš jau kopš paša sākuma radīja Olympic koncepciju un veidoja kazino interjeru visās valstīs. Atšķirī­bā no interjera, piemēram, darbinieku formastērpi tiek šūti katrā valsti atse­višķi, sadarbojoties ar vietējiem modes māksliniekiem.

Taču lounge koncepcija nedeva gai­dītos rezultātus cilvēki iedzēra kafi­ju un gāja prom, nekādu naudu kazino neatstājot. Armins izdomāja jaunu ri­sinājumu lounge zonā ielikt televizo­ru un pārraidīt sporta sacīkstes, kā arī izveidot totalizatorus, lai klienti varētu likt likmes. īstenot šīs pārmaiņas nebija ne dārgi, ne grūti. Visas 17 lounge zonas drīz vien nomainīja sporta bāri, un ir radīts arī jauns zīmols OlyBet, kura no­saukums izveidots no diviem vārdiem: olympic un betting (tulkojumā no angļu valodas – likt likmes). Vai tas dos rezultātu, pagaidām nav zināms – spor­ta bāru un zlmola izveide tika pabeigta vien šā gada vasarā. Lai gan Olympic ir vienots koncepts, ne visi par to ir sajūsmā. «Tas, kas vieno kazino biznesu Igaunijā, ir fakts, ka Lasvegasā jūs tik zemu līmeni neatra­dīsiet. Igaunijas kazino ir depresīvi un atgādina indiāņu cilšu iestādes Oklaho- mā. Izņēmums ir Karu kazino viesnīcā Kungla,» uzskata Forbes avots, kurš ne­vēlējās publiskot savu vārdu.

Bez kārtējām izmaiņām interjerā Olympic 2010. gadā kopā ar totalizato­ru ienāca arī tiešsaistes kazino biznesā, piedāvājot azartspēles Olympic-online. com. Spēļu platformu izstrādāja starp­tautiskā kompānijaPlaytech, kurai pie­der pasaules lielākais tiešsaistes poke­ra tīkls iPoker; tā strādā vairāk nekā 100 valstīs. Pagaidām online bizness veido vien 3% grupas ienākumu. Pēdējo divu gadu laikā notikušas vēl dažas izmaiņas. «Nepieņemamas situā­cijas» dēļ Olympic pārdeva savus kazi­no Rumānijā un tagad mērķē uz Veco Eiropu – ir iegādāti divi spēļu nami Itā­lijā. Tagad jāpanāk, lai tie sāktu pelnīt; 2012. gadā šie kazino strādāja ar 300 tūkstošu eiro zaudējumiem. Tā kā Ar­mins mīl eksperimentēt un vienmēr pamanās no ūdens izkļūt sauss, viņam tas noteikti izdosies, ja vien viņš atkal neizdomās divkāršot apjomus. Uzņē­mējs apgalvo, ka to nedarīs: «Iespē­jams, laikā pirms krīzes patiešām biju pārāk steidzīgs.» Kaut arī apgrozījuma pieaugums pēdējos divos gados pēc krī­zes jau sasniedzis 20%, pieņemt jaunus darbiniekus viņš nesteidzas, cerot pa­lielināt rentabilitāti. Viņš grib piesais­tīt vairāk klientu jau esošajiem kazi­no, tāpēc sācis būvēt savu viesnīcu, kur operators būs Hilton. «Patlaban tuvākā labākā viesnīca Tallinā ir Swissotel, uz kurieni mēs sūtām spēlētājus, kas at­brauc uz vairāku dienu turnīriem, taču kopumā nav īsti, kur apstāties,» savu lē­mumu argumentē Armins Karu. Šķiet, tas ir viņa kārtējais eksperiments.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *